Koronavīrusi

Koronavīrusi (latīņu: Coronaviridae — 'vainagvīrusi') ir viena no nidovīrusu kārtas dzimtām. Tie ir vienķēdes RNS vīrusi, kas inficē putnus, abiniekus, zīdītājus un cilvēku un var izraisīt respiratoras, kuņģa-zarnu trakta, aknu un neiroloģiskas slimības. Dzimta iedalās divās apakšdzimtās: Orthocoronavirinae un Letovirinae. Orthocoronavirinae apakšdzimtā ietilpst četras ģintis — alfa-, bēta-, delta- un gammakoronavīrusi. To sastāvā ir zināmas septiņas sugas, kas var inficēt cilvēku, tās ir alfakoronavīrusi HCoV-NL63 un HCoV-229E, un bētakoronavīrusi HCoV-OC43, HCoV-HKU1, SARS-CoV, MERS-CoV un SARS-CoV-2. Pēdējās trīs sugas var izraisīt smagu akūtu respiratoru sindromu.[1][2]

Koronavīrusu uzbūve.

NosaukumsLabot

Dzimtas nosaukums cēlies šiem vīrusiem raksturīgās formas dēļ: to izaugumi elektronmikroskopā atgādina vainagu. Koronavīrusu "vainags" sastāv no īpašiem proteīniem (tā saucamajiem S-proteīniem), kas spēj saistīties ar transmembrānajiem receptoriem uz šūnu virsmas, jo imitē cilvēka organismā vienmēr esošas molekulas (tāpēc "vainags" apgrūtina cilvēka imūnsistēmai koronavīrusu atpazīšanu). Piemēram, SARS-CoV-2 vīruss saistās ar angiotenzīnu konvertējošo enzīmu 2, lai endocitozes ceļā nonāktu šūnā.[3]

AprakstsLabot

Koronavīrusu genoms sastāv no vairāk nekā 20 000 nukleotīdiem, tas ir viens no lielākajiem vīrusu genomiem.

Cilvēka koronavīrusu infekcijasLabot

Koronavīrusi ir RNS vīrusi, kas izraisa gan dzīvnieku, gan cilvēku infekcijas. Atsevišķi dzīvnieku koronavīrusi mutējoties spēj pāriet uz cilvēkiem un izraisīt nopietnas epidēmijas, piemēram, SARS (2002—2003), MERS (2012—2015, 2018—pašlaik) un COVID-19 (kopš 2019) epidēmijas. Koronavīrusi var izraisīt akūtu elpceļu saslimšanu (vairāk nekā 10% saaukstēšanās gadījumu cilvēkiem izraisa koronavīrusi[4], piemēram, alfakoronavīruss HCoV-229E un bētakoronavīruss HCoV-OC43), atipisko pneimoniju, arī gastroenterītu.

KlasifikācijaLabot

Ir atklātas divas koronavīrusu apakšdzimtas, kas sastāv no vienas un četrām ģintīm:

  • letovīrusu (Letovirinae) apakšdzimta, pie kuras pieder alfaletovīrusu ģints;
  • ortokoronavīrusu (Orthocoronavirinae) apakšdzimta, pie kuras pieder
    • alfakoronavīrusu ģints;
    • bētakoronavīrusu ģints;
    • gammakoronavīrusu ģints;
    • deltakoronavīrusu ģints.

LiteratūraLabot

  • David M. Knipe, Peter M. Howley (eds.-in-chief): Fields’ Virology. Lippincott Williams & Wilkins, Philadelphia 2007, ISBN 0-7817-6060-7.
  • C. M. Fauquet, M. A. Mayo et al.: Eighth Report of the International Committee on Taxonomy of Viruses. Elsevier Academic Press, London, San Diego 2005, ISBN 0-12-249951-4.
  • A. M. Q. King, M. J. Adams, E. B. Carstens, E. J. Lefkowitz (Hrsg.): Virus Taxonomy. Ninth Report of the International Committee on Taxonomy of Viruses. Elsevier, Amsterdam u. a. 2012, ISBN 978-0-12-384684-6, S. 806—828.
  • S. Mordrow, D. Falke, U. Truyen: Molekulare Virologie. Spektrum-Lehrbuch, 2. Auflage, Akademischer Verlag, Heidelberg/Berlin 2003, ISBN 3-8274-1086-X, S. 214—226.

Ārējās saitesLabot

AtsaucesLabot

  1. Di Wu, Tiantian Wu, Qun Liu & Zhicong Yang. The SARS-CoV-2 outbreak: What we know. International Journal of Infectious Diseases. 94 (2020), 44-48
  2. Dmitry K. Lvov & Sergey V. Alkhovsky. Source of the COVID-19 pandemic: ecology and genetics of coronaviruses (Betacoronavirus: Coronaviridae) SARS-CoV, SARS-CoV-2 (subgenus Sarbecovirus), and MERS-CoV (subgenus Merbecovirus). Voprosy Virusologii (Problems of Virology). 2020; 65(2)
  3. The life cycle of SARS-CoV in host cells
  4. Ivars Mazjānis, Edgars Tirāns. Infekcijas slimības. Rīga: autorizdevums, 2006, 221. lpp. ISBN 9984-9236-5-7